Manu gleznu pamatā ir ainavas. Vairumā gadījumu tajās nav nekā lieka, tās ir reducētas līdz pamata elementiem — zeme vai jūra un debess un neiztrūkstošā horizonta līnija. Šāda telpas struktūra harmonizē un nomierina, piešķir lietām un notikumiem to dabisko mērogu. Gleznu vērotājs var ērti ievietot šādā ainavā sevi.
Tie, kuriem patīk staigāt gar jūru, vai vēl labāk — iebraukt jūrā ar mazu laiviņu, gan jau būs pamanījuši, ka reizēm mātei dabai patīk izspēlēt kādu triku un izjaukt šo vienkāršo zeme/debess vai augša/apakša kārtību, izdzēšot horizonta līniju. Piemēram, uzsūtot miglu vai vakara mijkrēsli. Pazūd ierastā telpas struktūra, nevar vairs "aiziet līdz stūrim, tad pa kreisi un tur būs durvis" — tur, kur ir tava istaba, mājas, ģimene, viss, kā ierasts.
Cilvēks nonāk telpā bez mēroga, ar kuru nevar identificēties, nav pieturzīmju. Kur nu ir tava patība, kur esi pats?
Teksts: Ieva Rupenheite
